Lubānas apvidus bijis apdzīvots jau mezolītā, 10. gt. pirms mūsu ēras. No 1938. līdz 1999. gadam Lubāna līdzenumā, ezera apkaimē, veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atklātas ap 30 mezolīta un neolīta, kā arī vēlā neolīta un agrā bronzas laikmeta apmetnes. Lubāna ezera mitrāja arheoloģisko nozīmīgumu raksturo pirmo iedzīvotāju parādīšanās toreizējā Latvijas teritorijā pēc ledāju atkāpšanās uz ziemeļiem. Tas notika tad, kad Rīga vēl bija zem Ledus ezera ūdeņiem.
Tiek uzskatīts, ka Lubāna ezera mitrājā atradās viens no Eiropā lielākajiem neolīta dzintara apstrādes centriem, kas darbojies divu tūkstošu gadu garumā jau pirms 5300 – 3600 gadiem.19. gs. beigās šeit bijusi platības ziņā lielākā muiža Vidzemē. Šodienas Parka iela ir bijušās Lubānas muižas galvenais ceļš, pie kura vēl šodien ir saglabājušās vairākas bijušās muižas ēkas: muižas pagrabi, muižas klēts un zirgu staļļi , kā arī sierotava, kurā tajā laikā ražoja Šveices sieru.
Indrānu pagasta teritorijā bijušas vairākas Lubānas muižas un pusmuižas: Morozas pusmuiža, Zaļā muiža (tagad Kastaiņi), Baložu muiža (Indrānu ciemā), Apogu muižiņa, Ērgalas muižiņa un Jaunlubānas muiža. Lubānas un Meirānu muiža bija baronu Volfu īpašums. 1895. gadā Meirānu muižas īpašnieks Heinrihs fon Volfs uzstādīja pieminekli savam mīļākajam medību sunim. Tas atrodas ceļā uz Mežsētu mājām, kas agrāk bija barona medību muižas ēka, kuru ieskāva Ozolsalas un Mežsētu parks ar dīķi.
Agrārās reformas laikā 20. gs. 20. gados muižas zeme tika sadalīta.
Lubānas muižas pils. 1927. gads. – Alfrēda Grāvera foto
Lubānas apkaime bija izdevīga vieta koksnes pārstrādāšanai un kokmateriālu pludināšanai pa Aivieksti un Liedi. 1935. gadā izbūvēja Madonas – Lubānas dzelzceļa posmu. Pasažieru satiksme tika slēgta 1990. gada 31. maijā. Šajā laikā tagadējā Lubānas novada teritorijā darbojās Lubānas ezera regulēšanas darbu pārvalde, vairāk nekā 20 veikali, spēkstacija, divas kokapstrādes darbnīcas, drēbju veltuve un krāsotava, alus darītava, kaļķa ceplis un ķieģeļu ceplis. No 1958. līdz 1992. gadam Lubāna bija pilsētciemats, ko šķērsoja Aiviekstes upe. Izmantojot rekonstruētos 1937. gada tilta balstus, 1964. gadā uzcēla tiltu pār Aiviekstes upi Lubānā. Tilta pēdējā rekonstrukcija notika 2002. gadā.
Tilts pār Aivieksti - Alfrēda Grāvera foto
Meirānu pagastu izveidoja 1860. gadā, daļa no tā teritorijas vēlāk iekļāvās Indrānu pagastā. Pēc Otrā pasaules kara Lubāna kļuva par ievērojamu sava apvidus mežrūpniecības un lauksaimniecības centru. Šeit atradās viens no lielākajiem mežūpniecības uzņēmumiem Latvijā. Lubānas novada iedzīvotāji glabā vēsturiskas liecības par 1905. gada revolūcijas aktivitātēm Lubānā, Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem, kā arī par deportācijām 1941. un 1949. gadā. Padomju varas gados, sākoties masveida kolektivizācijai, izveidojās nelieli kolhozi, kas vēlāk tika apvienoti padomju saimniecībā "Lubāna", kuru 1995. gadā likvidēja.
Lubānas novadā atrodas 12 valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Kreklu purva senkapi, Abaines apmetne 1, Abaines apmetne 2, Dzedziekstes apmetne 1, Dzedziekstes apmetne 2, Meirānu senkapi (Kara kapi), Aboras apmetne 1, Aboras apmetne 2, Līčagala apmetne un senkapi, Nainiekstes apmetne, Visagala (Brākaļu) pilskalns un Zaļmežnieku senkapi.
Lubānas novadā atrodas arī divi vietējās nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Karātavu kalns - soda vieta - un Baznīcas kalniņš - kulta vieta.
2002. gadā Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros Latvijā "Industriālā mantojuma" sarakstā tika iekļautas Lubānas un Meirānu dzelzceļa stacijas.