“Latvijas Lepnums” jau astoņpadsmito gadu aicina ikvienu novērtēt līdzcilvēkus, kas paveic vairāk, nekā kāds no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt. Sniedzam iespēju vērot svinīgo godināšanas ceremoniju, kas pirmo reizi tiek aizvadīta Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā, 18. novembrī, uzsverot visu goda balvas kandidātu ieguldījumu Latvijas valsts stiprināšanā. Svinīgā godināšanas ceremonija “Latvijas Lepnums” ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās. Tie ir bijuši gan pašaizliedzīgi glābēji, gan cilvēki, kuri nesavtīgi palīdz vai velta personīgos līdzekļus vai laiku, lai padarītu šo pasauli labāku.
“Latvijas Lepnuma” nominācijā “Novadnieks” balvu ieguvis Lubānas pilsētas sporta dzīves galvenais uzturētājs Māris Valainis, kurš vairākus gadus rīkojis dažādas sporta aktivitātes Lubānā un tās tuvākajā apkārtnē, tagad īpaši pievērsies upju attīrīšanai no sagāztajiem kokiem un ik gadu uztur vairākas mazas atpūtas vietas. To visu dara savā brīvajā laikā un par saviem privātajiem līdzekļiem, vien tikai atsevišķos gadījumos piesaistot projektu finansējumu.
Māris ir treneris, vides gids, aktīvās atpūtas un sporta biedrības “Aborieši” vadītājs un sporta dzīves veidotājs. Sarunā ar portālu “Skaties.lv” Māris teica: “Visi, kas grib apskatīt neskarto dabu un apmeklēt neapdzīvotāko reģionu Latvijā, ir laipni aicināti ciemos,” sacīja biedrības “Aborieši” vadītājs, solot, ka atbraucējiem garantēti būs ko darīt trīs dienas.
Par savu dzīvesvietu Lubānu Māris stāsta, ka tā izsenis ir vēsturiska vieta, kurā dzīvoja cilvēki jau tālajā Akmens laikmetā. Lubāna ir viens no apdzīvotākajiem mikroreģioniem Eiropā, ko viņš cenšas parādīt cilvēkiem un par ko pastāstīt, iekārtot un izveidot tās apkārtnē takas vai padarīt jau esošās skaistākas, lai dzimtā vieta būtu pieejamāka cilvēkiem. Daļēji tas rada atkarību pašam.
Vietējie par Māri mēdzot teikt: “Ko tas trakais atkal izdomājis?” – desmit gadu laikā viņš atjaunojis distanču slēpošanas tradīcijas Lubānā, organizējis sacensības. Ar skolas jauniešiem izveidotas takas. Aboras upītes krastā Māris uztaisījis Mezolīta laika mitekli, ierīkojis loka šaušanas vietu. Visu to dara tāpēc, ka viņam tas patīk, nevis tāpēc, ka par to maksā.
“Tā došana jau ir pavisam cits stāsts, ja tu kaut ko dod no sirds, bet nevis kaut kāda aprēķina dēļ, tad tas Tev nāk dubultā atpakaļ,” saka Māris, atzīstot, ka daudzi cilvēki vēl aizvien to nav sapratuši. Māris šogad īpaši pievērsies upju attīrīšanai. “Tu iedod upei kaut kādu dzīvību un elpu, jo visi šķēršļi un sagāzumi bremzē tās tecējumu. Palīdzot upei elpot, tā pēc tam palīdz arī man elpot,” atzīst “Latvijas Lepnums” balvas nominācijā “Novadnieks” ieguvējs.
Vadot grupas, viņš par savu pienākumu uzskata dot iespēju arī citiem cilvēkiem sajust, to, ko Māris sajūt vidē, kur dzīvo, ievedot tajā iekšā un ļaujot būt pašam. Aizverot acis, pasēžot tumsā, ieslēdzot savas maņas, ir iespējams saplūst ar dabu. “Esmu lepns par vietu, kurā atrodos un dzīvoju. Cilvēkiem man apkārt, kas nav pametuši šo vietu un te dzīvo. Tas ir spēks,” uzsver Māris. Viņš ir pārliecināts, ka vidi mums atkārt spējam sakārtot paši, bez palīdzības no malas. Kā to paveikt un pasniegt viesiem vai tiem, kas attiecīgās vietas burvību vēl neapjauš, ir sava veida skola.
“Latvijas Lepnuma” svinīgajā ceremonijā, saņemot balvu, Māris teica, ka Lubāna viņam ir devusi iespēju būt tur un nekas skaistāks un labāks līdz šim iekšēji viņa sirdī nav pieredzēts, un tas arī viņam dod spēku un enerģiju būt tur. Viņš arī aicināja ikvienu palūkoties apkārt un iepazīt vienam otru un apkārtni. “Kopumā bieži iesēžamies rāmjos, robežās, neredzam to apkārtni, norobežojamies viens no otra, neredzam kopā,” viņš novērojis, pieļaujot, Akmens laikmetā Latvijas teritorijā dzīvojošie droši vien kopā sēdētu pie ugunskura, urbtu akmeņus, gatavotu meitenēm rotas un gaidītu nākamos svētkus.
Taujāts, kā viņam izdodas piesaistīt bērnu uzmanību laikā, kad par uzmanību jākonkurē ar virtuālajām ierīcēm, viņš norāda – bērnus aizrauj daudz aktivitātes, daudz reālu stāstu iz dzīves, jo “trakāki”, jo vairāk uzmanību viņi tiem velta. Ja kļūst garlaicīgi, atkal jāpiesaista uzmanība un jāturpina.
Māris ceremonijā pastāstīja arī vienu no saviem meža stāstiem. Tā kā viņš ļoti daudz brīvā laika pavada mežos un purvos, ik pa laikam viņam piebiedrojas arī kāds līdzgājējs. Vienā no pārgājieniem bērns uzdevis jautājumu, ko darīt, ja mežā šķiet, ka kāds vēro. Māris aicinājis – apsekot ar acīm teritoriju, ieslēgt vienaldzības pogu, atrast pareizo stigu un virzīties uz priekšu. Arī uz skatuves, saņemot balvu, viņš pats jūtas līdzīgi, bet nevēlas ieslēgt “vienaldzības pogu”, jo lepojas ar vietu un cilvēkiem, kas ir ar viņu un kopā ar viņu.
Mārim balvu pasniedza Latvijas basketbolists Agnis Čavars, kas startē 3×3 basketbola disciplīnā un ir 2020. gada vasaras olimpisko spēļu čempions. Čavars atzina, ka ikvienā cilvēkā mīt slinkais gariņš, kur mudina ar vārdiem: “ko ņemies, rīt izdarīsi, paskaties foršu filmu, palutini sevi”, bet ir arī čaklais gariņš, kurš ir kā Māris, kurš dara. Čavars stāsta, ka Māris nesaka daudz, bet ļauj darbiem runāt viņa vietā ar neatlaidību, darba sparu, harmoniju ar apkārtējo dabu. “Noņemu cepuri Māra priekšā, viņš iedvesmo tajās dienās, kad neko negribas darīt, celties un paveikt,” sacīja Latvijas basketbolists.
Informāciju sagatavoja:
skaties.lv