8. aprīlī Lubānas pilsētas klubā skaisti tika nosvinēta dzejnieces Broņislavas Martuževas 99. dzimšanas diena. Apmeklētāji bija kuplā pulkā - ne tikai lubānieši un tuvākās apkaimes ļaudis, bet speciāli atbraukuši viesi no Madonas, Rīgas, Jelgavas, Valmieras… Tas iepriecina, jo Broņislavas vārda vērtība kā ūdenī iemests akmentiņš izplata viļņojumu, un te ir vietā viņas pašas vārdi: “Uz priekšu svied, lai priekšā rastu!”

Dzejnieces svinības bagātas un skanīgas radīja goda viesi: Jānis Lūsēns, komponists ar tik izcili bagātu muzikālo pūru, uz taustiņinstrumenta pavadīja paša komponētās dziesmas ar Martuževas un Māras Zālītes vārdiem. Zigfrīds Muktupāvels dziedāja pats un dziedāja viņa vijole, Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra mūziķes Evija Mundeciema spēlēja flautu, Jānis Lūsēns juniors spēlēja ģitāru un visi kopā veidoja sajūtu, ka mūziku viņi izdzīvo caur sevi.

Pasākumā tika izmantoti video ieraksti, kuros dzejniece stāsta par šo laiku un dzied mežabrāļu  dziesmu popūriju, Andris Baltacis dziedāja pagrīdes laikā Broņislavas sacerētās dziesmas, kuras viņam samācīja pati dzejniece un kuras viņš, tāpat kā mežabrāļi tolaik, turpina iznēsāt pa pagastiem. Ar lepnumu šeit pieminu Lubānas dziedošo līdzdalību – Helēna Gerševica, nu jau LU studente, dziedāja trīs Jāņa Lūsēna solo dziesmas paša komponista pavadībā un Lubānas jauktais vokālais ansamblis “Naktsputni” (vad. R. Kolāte) muzicēja kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu, un darīja to ar skaistu pašcieņu un prieku.

Vakara goda viešņa bija arī Māra Zālīte - dzejniece, kura ir sarakstījusi 10 dzejas krājumus, 12 lugas, 14 libretus mūzikliem, 2 romānus un vēl daudz ko citu. Likteņdārzs ir viņas lolojums. Tā bija dzejnieces Māras sasaukšanās ar dzejnieci Broņislavu. Satikās divas garīgās vertikāles. Kādas kopīgas paralēles ar Martuževu? Raksta rakstītāja, margo liktens metus… Arī Māra Zālīte margo liktens metus…Raksta tautu savu…

1952.gads. Māra Zālīte ir Sibīrijas bērns, dzimusi 1952. gada 18.februārī. Broņislavu no Rīgas izved 1952.gada 2.februārī, līdz Taišetai viņa ceļo pa etapiem pāris mēnešus. 1956.gads. Broņislava atgriežas mājās, Māra pirmoreiz  atbrauc uz Latviju. Izkāpjot no vilciena, ir “trepītes uz Latviju” – tas no “Pieciem pirkstiem”. 1980.gads. Žurnāls “Karogs”  jūlija numurā nopublicē Māras dzejoli Par parādīto godu. Šī dzejoļa dēļ tiek izņemta un iznīcināta visa žurnāla tirāža (saglabājas tikai tiem, kuri ir abonējuši), Māras dzeju 5 gadus nepublicē. Nav sliktuma bez labuma – Māra sāk rakstīt lugas. Mārai ir 28 gadi. Kad Broņislavu apcietina, viņai ir 27 gadi. Viņai konfiscē dzejoļu kladi, un krimināllietā ir pasludināts spriedums arī kladei: iznīcināt. Krimināllietā klade nav saglabājusies. 1980.gadā Broņislava sāk dzejas ceļu ar svešu vārdu, tas turpinās līdz 1989.gadam – uz izdevniecību “Liesma” ierodas kāds draugs un pastāsta, ka īstā dzejniece dzīvo Lubānā. Seko daudzi notikumi, Māra Zālīte kļūst par žurnāla “Karogs” galveno redaktori, un savā pirmajā sakārtotajā žurnāla 1990. gada janvāra numurā pirmo reizi publicē dzeju ar Broņislavas Martuževas vārdu. Tā sauktajai jaunajai dzejniecei Broņislavai ir 66 gadi. 1990.gadā iznāk pirmais dzejas krājums ar Broņislavas Martuževas vārdu “Ceļu krusti”, Mazajā Ģildē notiek autorvakars un to vada Māra Zālīte.

Šajā vakarā Māra Zālīte godbijīgi atzina Martuževas verdošā talanta, izturības un spīta varenumu, lasīja savu dzeju un nolasīja arī Martuževas dzejoli “Lūgšana Aglonas Dievmātei”, atzīstot, ka tas ir vislabākais dzejolis  par mīlestību un Dievmāti.

Dzimšanas dienā mēdzam pasniegt un mīlam saņemt dāvanas. Šajā dienā dāvanu Broņislavai bija sagādājis režisors un gleznotājs Jānis Streičs. Tā ir viņa gleznas Zilais lakatiņš, veltījums Broņislavai Martuževai  (oriģināls atrodas Preiļos) reprodukcija uz kanvas – speciāli Broņislavas Martuževas  dzejas klētij. Broņislava ir redzējusi gleznas fotokopiju, viņai tā ļoti patika – tas ir tas pēckara laiks, māsa Madaļa bija sakarniece, tur viņa stāv aiz tā koka un vērīgi noskatās. Godbijīga pateicība mūsu lielmeistaram Jānim Streičam!

Šajā reizē svinējām “Rakstītājas” atvēršanas svētkus. Pagājušajā gadā, pateicoties Latgales kultūras programmas atbalstam un sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji” ir izdota Broņislavas “Rakstītāja”. Tas ir piecos  pagrīdes gados (1946. – 1951.) rokrakstā sastādītā krājuma faksimilizdevums. Šajā laikā pagrīdē rūtiņu kladē skaidrā rokrakstā tiek sakārtots krājums, tā 96 lappusēs ir ierakstīts 171 dzejolis. Dziļā meža lokā / Vientulīga māja, / Augu dienu sēd pie loga, / Jauna rakstītāja. /../  Raksta rakstītāja, / Margo liktens metus – / Tālus ceļus, tukšas mājas, / Prieka mirkļus retus.

Arī pašai kladei ir savs stāsts. Tā tika slēpta, glabāta no svešām acīm – gan šķūnī sienā, gan kaut kur aiz sijas, gan visbeidzot bēniņu smiltīs – tur tā palika, kad Martuževi tika apcietināti. Pēc atgriešanās no Sibīrijas dzejniece to nevarēja atrast. Bet 1974. gadā Martuževi Lazdiņu mājas atstāja un nopirka Dārziņus, 2 km no Lubānas. Lai nosiltinātu guļbaļķu māju, brālis Cipris Lazdiņās izņēma grīdas un griestu dēļus, un no griestiem kopā ar smiltīm nokrita arī senmeklētā Rakstītājas rokrakstu klade! Rokrakstu klades oriģināls tagad glabājas Rīgā, Rakstniecības un mūzikas muzejā.  Scenogrāfs Ivars Noviks veica katra dzejoļa digitālo apstrādi un, lai vietās, kur teksts saplūdis un nesalasāms, to varētu atjaunot, izveidoja dzejnieces rokraksta burtu alfabētu un pēc attīrīšanas tekstu pa burtiņam salika no jauna. Profesore Janīna Kursīte uzrakstīja pēcvārdu “Kāvu laiku dzeja un dzīve”.

Tātad – bija 1946. gada vasara. Broņislava tiek brīdināta, ka par savu brīvdomību ir ierakstīta apcietināmo sarakstā. Viņa izgāja no mājām, no augusta līdz novembrim mitinājās Latgalē. Brālis Cipris atgriezās no filtrācijas nometnes, pasauca māsu mājās un  no 1946. gada novembra līdz 1951. gada 14. februārim viņas skaistā jaunība pagāja “Lazdiņu” mājās brāļa ierīkotā bunkurā zem grīdas. Te viņa rakstīja dzeju, te top krājums rokrakstā “Rakstītāja”, sacerēja dziesmas, kopā ar mežabrāļiem izdeva pagrīdes žurnālu “Dzimtene” - kura moto bija:  Par Latviju – nacionālu, daiļu un varenu.  

Bet – mīlestība ir stiprāka par visu. Un mīlestība ir daudzveidīga.  Visa dzimta sargāja Broņislavu. No rīta līdz naktij / Nepakļaujamo lokā. / Brīvestības zīmi / Cieši turu rokā.

Ieraksts dienasgrāmatā  1974.gadā:  Tas bija 1947.gads. Līdumā auga vasaras bezakotainie kvieši, un mamma mani skubināja iet tos apraudzīt. Dienā! Tā bija pārgalvība, protams, tāpēc es apvilku mammas garos tumšzilos vilnas brunčus un blūzīti, galvā apsēju lakatiņu… Nezinu, tagad saka, ka es esot “čista Martužmāte”, tā pati gaita un stāja, žesti un valoda. Bet toreiz es vēl biju “zābakšņore”. Vajadzēja tik pagadīties mežmalā kādam vērotājam ar tālskatu… Vispār – toreiz tādu netrūka arī. Kas tie bija par kviešiem! Vārpa pie vārpas kā iesarkans zelts – līdzens, bagāts, sātīgs un skaists klājiens zem augusta pievakares saules.”

1963.gadā: Atceros to pagrīdes vasaru, kad mamma nocirta veselu ziedošu ceriņkoku un ienesa man istabā, lai es varētu tā īsti pajust, cik skaisti esot ārā. Viss kakts bija pilns violetu ziedu čemu, visa istaba pilna ar ziedu vītuma smaržu, es gulēju, ierāvusies kaktiņā, un lasīju dzejoļus par kapsētas romantiku.

1959.gada 5.augustā: Baiļu sajūtas vajāja mūs visus jau tanīs gados. Īpaši pēdējā rudenī pirms aresta. Midīte jau bija gluži sabrukusi, un es tāpat. Mēs “sargājām” viena otru naktīs. Ar ilgām gaidīju, kaut ienāktu un pabūtu ar mani kāds, kam drīkstēju rādīties. Bet kam tad drīkstēju? Kā es toreiz nenomiru, pati nesaprotu. Varbūt tāpēc, ka ieradās Vilis Toms? Pareizāk – netika prom. Bija agrs sniegs un pārplūdusi Pededze. Vajadzēja palikt… jā, kaut kur taču vajadzēja cilvēkam palikt! Mamma ar Cipri dzīvoja priekšējā istabā tāpat kā tagad. Midītes istabā bija divas gultas. Viena no tām vienmēr stāvēja parādiski saklāta, tajā “neviens negulēja”. Un patiesi – pat nakts kratīšana nevarēja atrast šo gultu iesildītu. Sasilušās drānas, parasti virs segas saklātas, trauksmes gadījumā pazuda zem grīdas līdz ar mani. Es nekad neizģērbos naktīs. Vajadzēja būt gatavai. Un lūka cilājās viegli un klusi. Kur bija gulēt Vilim Tomam? Turpat zemē, šai “goda gultai” līdzās. Un vajadzēja tikai man uztrūkties no miega, kad viņš jau jautāja: “Kas notika?” Ak, kas tā bija par svētību! /../ Cīnījāmies pret murgiem divatā. Tumsa nebija tukša, tuvumā atsaucās otrs. Un nakts – lietuvēns lēnlēnām pārveidojās par nakti – pasaku.

Broņislavu un Vili Tomu apcietināja, arī Toms slēpās Lazdiņās.  Viņus neatrada. Izveda no istabas māti un pagalmā atskanēja šāvieni. Viņi padevās. Lai nenošauj māti.  Mīlestība ir daudzveidīga.

Karš bija beidzies, bet bija sācies cits – karš pēc kara. Sekojot līdzi notikumiem Ukrainā, mēs labāk varam izprast arī to laiku un notikumus. Martuževu mājas “Lazdiņas” atradās meža vidū, te patvērumu, maizi un mirkli atpūtas rada Pēteris Supe, Vilis Toms, Antons Circenis,  Kazimirs Circenis, Hugo Bisenieks, Jānis Klucis, Pēteris Logins, Jāzeps Garais (Smilga), Egils Brinkmanis,  Bruno Dundurs u.c., arī nodevējs Jānis Klimkāns. Tur bija nacionāli noskaņoti vīri no Latgales, vairāki no  viņiem bija Nacionālo partizānu Stompaku kaujas dalībnieki, daudzi gāja bojā, daudziem šī laika upuriem Martuževa ir veltījusi dzejas.

Tas skarbais laiks izkropļoja daudzus likteņus, un arī tiem, kuri izturēja, nekas nebija beidzies. Un mīļie lubānieši, jūs visi bijāt zem KGB aģentu tīkla lupas, jūs bijāt saskaitīti. Visi bija saskaitīti, ne tikai lubānieši. VDK arhīvā skatījos dokumentus, un tur par katru Madonas rajona ciema padomi bija apkopotas ziņas. Lubānas ciema padomē 1968.gadā dzīvo: 34 cilvēki, kuri sodīti par īpaši smagiem pretvalstiskiem noziegumiem; 11 bijušie bandīti un nelegāļi; 31 ģimene, kura ir atgriezusies no specnometinājuma; 120 ģimenēm ir sakari ar ārzemēm – tā ir “bandposobničeja baza”, 7 ir braukuši uz ārzemēm, 2 ir satikušies ar ārzemniekiem; kādam sieva vēstulē uz ārzemēm sūdzējusies par grūtiem dzīves apstākļiem. Ir virkne personu, par kurām ir operatīva interese, t.sk. par Broņislavu Martuževu, par kuru materiāli tiek vākti. Un tā tālāk,  un tā joprojām… Tur tiek nosauktas arī iespējas, kā ar pretvalstiskajiem elementiem cīnīties, un uzrādīts, ka Lubānā ir 7 aģenti un nosaukti to segvārdi, ir 9 personas ar pilnvarojumu, ar citu vervēšanu tiek strādāts.

Tas laiks ir pagājis, bet arī tagad ir laiks, kad apdraudējums ir ļoti tuvu.

No Broņislavas 1959.gada dienasgrāmatas: Cilvēkam vienmēr jāprot saredzēt savu darbu un dziņu vērtību, jāapjauš, kam tie kalpo, ko nozīmē savai ģimenei, ko savai tautai, ko guvuši no tās un ko var tai dot. Savai ģimenei. Savai tautai. Dižens mazums ved uz diženu lielumu, iekļauj tajā. Mēs nevaram kļūt par skaistu māju nozīmības apustuļiem, nenoslaucījuši vispirms savu durvju priekšu.

Esam ceļā uz dzejnieces 100.dzimšanas dienu. Satiksimies 26.augustā Broņislavu dzejas dienā pie dzejas klēts un šo dienu svinēsim kopā ar Ditu Lūriņu Eglienu un Uldi Marhilēviču!

Pateicība visiem pasākuma dalībniekiem, viesiem, Madonas novada pašvaldībai, Lubānas apvienības pārvaldei, Lubānas Kultūras namam un Ilzei Krauklei!

Lai visiem darbīgs pavasaris, silta, jauka vasariņa un savu mazo darbu vērtīguma apziņa! 

 

Anna Egliena

Broņislavas Martuževas fonda RAKSTĪTĀJA valdes priekšsēdētāja

Jaunākie notikumi

10
Jūn
Lubānas pilsētas klubā Tilta ielā 14

10
Jūn
Lubānas pilsētas klubā Tilta ielā 14

Lubānas apvienības pārvaldes vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu valodā „cookies”) papildus informāciju skat. šeit.